Tālu, tālu jūrā ūdens ir tik zils kā visskaistākās rudzupuķes ziedlapiņas un tik skaidrs kā vistīrākais stikls. Bet tas ir ļoti dziļš, tik dziļi nesniedzas neviena enkura tauva, daudzi baznīcas torņi būtu jāsaliek cits uz cita, lai no dzelmes aizsniegtu ūdens virsu. Tur dziļumā dzīvo jūras ļaudis.
Nemaz jau nav jādomā, ka tur lejā ir kailas, baltas smiltis vien. Nē, tur aug visbrīnišķīgākie koki un augi, kuru kāti un lapas ir tik lokani, ka, ūdenim tikai mazliet salīgojoties,- tie kustas kā dzīvi. Visas zivis, lielas un mazas, šaujas caur zariem, tāpat kā putni šeit gaisā. Visdziļākajā vietā stāv jūras ķēniņa pils, sienas tai ir no koraļļiem un augstie, smailie logi no visskaidrākā dzintara, bet jumts ir no gliemežu vākiem, kuri atveras un aizveras, kā kuro reizi ūdens tek. Tas izskatās skaisti, jo katrā vākā guļ mirdzošas pērles, no kurām viena vienīga būtu lielākais greznums ķēniņienes kronī.
(pēc H.K.Andersena)
